Ir skaidrība, 

ir virzība!

Nodoms, kāpēc mums dota Dzīve, paliks mums slēpts. Ar to pildīts ir it viss – tas, kas iekšā, ārpusē, virs saprāta un zemāk par to, dzīvs un nedzīvs. Un nav Dievam citu roku, kā mūsējās, un nav citas atbildības kā tikai mūsējā – pirmkārt, pašiem pret sevi. Tas, kas notiek mūsu dzīvē un apkārt mums, notiek ne tikai ar Visu augstākā atļauju, bet arī – ar mūsējo! Mēs taču atļāvām dzīvei būt tādai, kāda tā ir, mēs radījām šīs pārmaiņas, vai neļāvām tām būt. Mēs paši atļāvām, lai mūsu dzīvē valda pelēkas krāsas, mēs atļāvām sev no visa baidīties, mēs atļāvām sev būt autsaideriem savās pašu dzīvēs. Paskaties atpakaļ, varbūt ir pienācis laiks aiziet prom no tā visa. Ir nepanesami smagi pamest to, ko esi izdzīvojis un kas izdzīvojis sevi, lai ko par to kāds neteiktu. Aiziet ir grūti, bet aiziet laicīgi – ir vienkārši nepieciešams. Paņem no savas bezgalības to, kas tev nepieciešams, bet aizej laicīgi. Aizej prom laicīgi no citu spriedumiem, vērs savu skatienu sevī. Kur ir tavs atbalsta punkts? Nemeklē to citos. Pateikšu noslēpumu – tava atbalsta punkta citos nav. Tāpat kā tu neatradīsi laimi citos, ja tevī pašā tās nav. Aizej prom laicīgi no uzmācīgajām ilūzijām un uzspiestajām bailēm, bet turpini censties, turpini sapņot, turpini izmēģināt. Nebaidies kļūdīties – jo kļūdīties nozīmē to, ka tomēr mēģināji. Nebaidies no citu cilvēku reakcijas, tāpat tu nevarēsi par 100% zināt, ka izdosies, ja nebūsi to izdarījis. Un, ja pat varēsi zināt – vēl jo vairāk, bailēm nav jēgas un tev būs vieglāk aiziet laicīgi. Tieši tā – aiziet un virzīties tālāk.  /T.Varuha/